Temperatūras devēju verifikācijas noteikumi parasti ietver šādus aspektus:
Sagatavošanās pirms verifikācijas: Tas ietver pārbaudi, vai temperatūras devēja izskats, elektriskie savienojumi, barošanas spriegums u.c. atbilst prasībām, kā arī instrumenta virsmas un mērījumu saskarņu tīrīšana utt.
Mērījumu diapazona pārbaude: Atbilstoši norādītajam temperatūras diapazonam temperatūras raidītāja mērījumu diapazonu pārbauda ar standarta termometriem vai temperatūras kalibrēšanas instrumentiem un citiem mērinstrumentiem.
Jutīguma pārbaude: izmantojot sildīšanu vai dzesēšanu utt., tiek pārbaudīta temperatūras raidītāja jutība, lai nodrošinātu, ka tas var precīzi noteikt temperatūras signālu izmaiņas.
Precizitātes pārbaude: temperatūras raidītāja precizitāti pārbauda, salīdzinot starpību starp temperatūras raidītāja izejas vērtību un standarta temperatūras vērtību.
Pārbaudiet reakcijas laiku: mainot temperatūras raidītāja ieejas signālu, izmēra tā reakcijas laiku, lai nodrošinātu, ka tas spēj reaģēt uz temperatūras izmaiņām savlaicīgi.
Reģistrēt verifikācijas datus: ierakstiet verifikācijas rezultātus, tostarp modeli, sērijas numuru, verifikācijas datumu, verifikācijas personālu un citu temperatūras raidītāja informāciju, kā arī verifikācijas datus un slēdzienu.
Pēc-verifikācijas apstrāde: temperatūras devējiem, kas ir izturējuši verifikāciju, uzlieciet tiem verifikācijas kvalifikācijas zīmogu un veiciet kalibrēšanu vai marķēšanu utt. Iepriekš minētās ir temperatūras devēju verifikācijas noteikumu pamatprasības. Konkrētās pārbaudes metodes un standartus var izvēlēties atbilstoši dažādām pielietojuma jomām un valsts standartiem.
